Ko īsti nozīmē “klausīties”? Ja mēs kādam to lūdzam, kas ir tas, ko mēs vēlamies saņemt? Ja Tu man lūgsi klausīties un es Tev došu padomus, vai es būšu Tevī klausījies? Ja es teikšu kā Tev vajadzētu vai nevajadzētu justies? Ja es uzskatīšu, ka man ir jāatrisina Tavas problēmas?  Šie var šķist, kā visai ierasti un izplatīti komunikācijas veidi. Ja mana tā brīža vajadzība bija tikt saprastam, nevis uzzināt jaunu informāciju, tad mentāli piedzīvojot šādus scenārijus, manī rodas atgrūšanās impulss. Sajūta, ka es (kā jautātājs) neesmu dzirdēts un iespējams pat var iezagties domas, ka veids kā es jūtos nav pieņemams vai “pareizs”. Visos šajos gadījumos es (kā klausītājs) drīzāk būšu aplinkus noraidījis Tavu eksistenci, izmantojot neapzinātu vaigu piepūšanu, kas kļūst par manu pašrealizēšanos. Es būšu atradis veidu, kā neieraudzīt Tevi, bet gan pieņemt, ka Tev būt tādā situācijā ir tāpat, kā es iedomājos sevi tur esam.

Man šķiet, ka augstāk minētajā gadījumā es nebūtu klausījies vai to būtu darījis ļoti virspusēji. Es būtu ignorējis to, ka Tavai pieredzei ir jebkāda nozīme un būtu reducējis Tevi uz kaut ko līdzīgu binārai sistēmai, kas sastāv no nullītēm un vieniniekiem. Šādi es rīkotos apzināti vai neapzināti ticot, ka es varu Tevis teikto lejuplādēt caur dzirdētajiem vārdiem savā ausī un ka manas smadzenes radīs perfekti tādu pašu attēlojumu, ar kādu Tu vērsies pie manis. Šāds skatījums uz realitāti man šķiet visai absurds.

Kas notiek, kad mēs izmantojam vārdus? Mēs saspiežam ļoti kompleksu informācijas un pieredzes kopumu noteiktā kultūrā pieņemtos konceptos un to verbālajos izpausmes veidos. Lai cik prasmīgi mēs būtu, izmantojot valodas instrumentu, vienmēr, kaut ko ietērpjot vārdos (process, kas mūsos notiek nepārtraukti un neapzināti), mēs zaudējam daļu no tā kompleksā kopuma, kuru mēs ar šiem vārdiem vēlējāmies izteikt.  Uz to, iespējams, var raudzīties līdzīgi kā uz enerģijas zudumu to pārvietojot vai pārveidojot –  visbiežāk siltuma formā. Ja jūs izmērītu, cik enerģijas tiek ievadīts vienā vada galā, tad šī vērtība vienmēr būtu lielāka, nekā izvadītā enerģija otrā vada galā. Līdzīgi, domājot par vārdu pielietojumu, ja par informācijas avotu mēs ņemam tikai vārdus, tad klausītājs nekad nesaņems tik pat daudz informācijas, kā runātājs bija vēlējies. Pie tam, uztverot noteiktas frāzes, mēs tās apstrādājam, izmantojot mums pieejamos konceptus un subjektīvo pieredzi, kuru līdzība starp diviem indivīdiem arī, manuprāt, nekad nebūs perfekta. Vai tas, ko es saprotu ar vārdiem “skaists laiks”, “tīra māja”, “nomazgāt traukus”, “sakārtot istabu”, “garšīgs ēdiens” būs tas pats, ko saproti Tu? Un cik daudz nesaprašanās mūsu attiecībās rodas atšķirīgu konceptu dēļ?

Klausīties no sirds. Ko tas nozīmē? Viena no pirmajām iezīmēm šķiet raudzīties uz otru kā uz vesalu cilvēku, ar savu pieredzi un konceptu kopumu, kas nekad nav nošķirams no sarunas un teiktā. Lai to izdarītu, mums ir jāatmet doma, ka mēs zinām labāk vai arī šis cilvēks ir kaut kā jāsalabo vai jāpārveido. Mums ir ārī jāatļauj sev sajust tas, cik ļoti viss ir saistīts. Cik ļoti mēs ar Tevi esam saistīti neredzamos un grūti izprotamos veidos. Tas ir klausīties, kā ir būt pasaulē otra cilvēka formā. Tas ir būt līdzās runātāja pieredzē – ja runātājs stāsta, kā viņš iet pa pludmali gar jūru – vai Tu vari būt tur līdzās un iet gar to pašu jūru plecu pie pleca un varbūt pat sadoties rokās? Vai Tu vari sajust kā smiltis iet caur manām pirkstu starpām? Kā mani pārņem drebuļi, kad vilnis pēkšņi ar auksto ūdeni apskalo manas kājas? Vai Tu vari saklausīt to, ko runātājs izjūt un varbūt sajust to pati? Tas būs kas vairāk nekā tikai vārdi. Tur būs atrodams mūsu būtības starojums, kas caurstrāvos mūsu pieredzi ikbrīdi. Tur būs tas viss kompleksais kopums, kuru līdz galam vārdos ietērpt mēs nevaram. Cik ļoti mēs varam pieredzēt vienu un to pašu? Dzejniekiem ir talants ietērpt vārdos to, kas īsti tajos nav ietērpjams. Padomājiet par to – kā mēs uztveram dzeju? Kas mūsos notiek? Vai vārdi tiek lejuplādēti un projecēti mūsu smadzenēs kā binārs kods, vai arī mēs tiekam uzrunāti kādā citā, smalkākā veidā? Lai praktizētu sirds klausīšanos mums ir jāatver mūsu sirdstelpa. Mums ir jāļauj būt ietekmētiem/-ām, ir jānoņem bruņas un jāpielaiž vienam otru tuvāk, jāatļauj otram cilvēkam mūsos iegulties kā pļavā, kurā pēc tam paliek nospiedums. Jāatļauj runātājam būt kā dzejolim, kurš mūs ietekmē smalkā veidā. Visbiežāk mēs esam dzīves laikā izveidojuši bruņas un iemācījušies, ka ieturēt rokas stiepiena distanci ir drošākais veids kā izdzīvot. Un kādreiz tas pavisam noteikti tā ir arī bijis. Mans aicinājums ir pārbaudīt, vai veids, kādā jūs esat pasaulē un arī klausāties, ir harmonijā un joprojām kalpo jūsu virzībai. Var gadīties, ka daži no pastāvošajiem iestatījumiem būs novecojuši un, lai gan situācija, kuras dēļ tie tika izveidoti, jau sen nav aktuāla, tie turpina diktēt jūsu rīcību. Aicinu jūs praktizēt vērību un, ja situācija to pieļauj, atvērties sirdstelpai.

Iespējams, ka sirds klausīšanās ir ceļš uz patiesu empātiju. Ja jūs patiešām varat sajust otra stāvokli un būt līdzās viņa/-as pieredzē pirms jūs veicat spriedumus un tiesājat, kā mainītos jūsu uzskati par cilvēkiem? Iespējams, ka, ja mēs tiktu ielikti jebkura cilvēka vietā pasaules vēsturē ar idnetisku audzināšanu, ģenētiku, sociālo fonu, garīgumu, apkārtējo vidi utt, jeb, ja mēs būtu tas cilvēks – mēs rīkotos tieši tāpāt kā rīkojās šis cilvēks, neatkarīgi vai tas būtu kāds no pasaulē atzītiem ļaundariem un apspiedējiem vai varoņiem. Interesanta viela pārdomām. Kā šis attiecas uz veidu, kā es esmu savās attiecībās ar dzīvesbiedru, ģimeni, radiem, kādu, kas man ir izdarījis pāri, politiku?