Klausīšanās

Veids kā Tu klausies apkārtējā vidē, cilvēkos un sevī ir atslēga dziļākas pasaules uztveres atklāšanā, kas ietekmē tavu personīgo, profesionālo, spirituālo, kā arī kulturālo dalības līmeni apkārt notiekošajos procesos.

“Kad Tu paskaties uz neveiksmīgajiem vadības piemēriem pasaules lielākājās organizācijās, un, iedziļinoties notiekošajā, uzdod sev jautājumu, kas ir šo situāciju centrālā problēma? Gandrīz vienmēr neveiksmīgu vadības scenāriju centrā ir vadītāju nespēja patiesi saskatīt apkārt notiekošo realitāti, kas pārsvarā ietver lielas pārmaiņas. Citiem vārdiem, vadītāji nespēj klausīties mainīgajā realitātē viņu vidē. …

Kad es atskatos uz visām grupām, kursiem un aktivitātēm, kuras mēs esam vadījuši, un tad es runāju ar dalībniekiem un pārmaiņu nesējiem sabiedrībā par to, kas viņiem šķita nozīmīgākās pārmaiņas šo kursu laikā. Katru reizi, kad man ir šāda saruna, starp pirmajām divām vai trim lietām ir klausīšanās. “Manas klausīšanās līmenis ir mainījies, ir padziļinājies”, to saka gandrīz ikviens. Tas var izklausīties, kā kaut kas mazs, klausīšanās ir izmainījusies, nu un? Bet ja Tu patiesi ieskaties, kad tava klausīšanās kustās, mainās un padziļinās, tas nozīmē, ka Tavas attiecības ar citiem kustās, mainās un padziļinās. Tas, savukārt, nozīmē, ka tas, kā Tu pieredzi citus un apkārtējo pasauli kustās, mainās un padziļinās, un tas nozīmē, ka viss mainās. Tātad, tas izskatās kā kaut kas mazs, bet iespaids uz mūsu dzīvēm, mūsu pieredzi, mūsu attiecībam un rezultātiem, kas seko šīm attiecībām ir dziļš un nozīmīgs.”

• Otto Scharmer (Profesors Masačūsetsas Tehnoloģiju Institūtā (MIT), Presencing Institute līdzdibinātājs. Vairāku grāmaatu autors.)

 

Klausīšanos var sadalīt četros līmeņos: lejuplāde, faktuāla klausīšanās, empātiska klausīšanās un ģeneratīva klausīšanās. Lejuplādes klausīšanās līmenī mēs dzirdam tikai to, ko mēs jau zinām, citiem vārdiem, mēs apstiprinam savus konceptus. Šajā līmenī mēs patiesībā nedzirdam otru, bet gan mūsu pašu pieņēmumu un konceptu izveidotu cietuma sienu. Faktuālajā klausīšanās līmenī mēs klausāmies tajā, ko mēs nezinām. Mēs vēlamies uzzināt jauno, mācīties. Mēs spējam paskatīties ārpus mūsu “cietuma sienas” un meklēt vēl nesatikto. Empātiskās klausīšanās līmenī mēs klausāmies no vietas, kas vairs nav mūsos pašos, bet gan runātājā. Mēs klausāmies tajā, kā pasauli pierdz otrs. Mēs izjūtam stāstīto caur otra cilvēka prizmu. Ģeneratīvā klausīšanās iet vēl soli dziļāk, mēs klausāmies augstāko pastāvošo nākotnes iespeju laukā. Tā ir transpersonāla telpa, kurai pieslēdzoties, mēs varam piedāvāt nākamo soli otra cilvēka procesā. No šī līmeņa cenšas operēt izcil “kouči”.

 

Kā klausīties, lai otrs justos saprasts un padziļinātu sava procesa apstrādes līmeni (Atvērtas sirds klausīšanās):

1. Parastā sarunā, mēs gandrīz vienmēr apturam viens otru no piekļūšanas dziļumiem. Kamēr otrs cilvēks runā atturies no vēlmes dot padomus, reaģēt, iedrošināt un atbalstīt. Šie un citi labi iecerētie komentāri traucē cilvēkiem justies patiesi dzirdētiem. Kamēr otrs runā, lieto tikai tādas frāzes vai ķermeņa valodu, kas pauž “Jā, es saprotu”, “ak, jā, saprotams, ka tas Tev lika tā justies” un “Es Tevi nesapratu, vai Tu varētu lūdzu atkārtot”. Tā var būt neverbāla saziņa ar uztverošu pozu un nedalītu uzmanību otra stāstītajam.

 

2. Lai parādītu, ka esi patiesi dzirdējis, izveido teikumu vai divus, kas raksturo runātāja personīgi nozīmīgo teiktajā. Vari izmantot savus vārdus, bet pašu centrālo, nozīmīgāko vēlams atkārtot tieši tā, kā to teica runātājs.

 

3. Nemēģini nekādā veidā mainīt vai salabot otra teikto/situāciju. Tā vietā, visu savu virzību velti precīza otra cilvēka stāvokļa un tieši šobrīd notiekošo pārmaiņu uztveršanai. Cilvēkam, kurš iedziļinās sevī ir nozīmīgi dzirdēt Tevi runājam, viņam/ai ir jāsadzird, ka Tu esi sapratis/usi katru viņa soli. Mēģini sajust pašu galveno otra pieredzē tieši tā kā otrs to pieredz.

 

4. Dažreiz cilvēki runā par sarežģītām lietām, kuras ir grūti uzreiz aptvert. Ja jūties pazudis, negaidi, kad runātājs vienkārši beigs savu sakāmo un virzīsiess tālāk. Sākumā izveido teikumu vai divus par to, ko Tu saprati un tad apvaicājies, vai tas ir tas, ko otrs domāja. Ļauj otram koriģēt tevis teikto un pievienot nepieciešamo. Ļauj šīm korekcijām atstāt uz Tevi iespaidu un atkārto šo soli līdz otrs piekrīt, ka Tu esi uztvēris to tieši tā kā tas tika izjusts otra pieredzē. Tad pasaki vēlvienu teikumu, kas šajā solī centrālo iekļauj plašākā sarunas kontekstā.

 

5. Ja nesaproti, par ko otrs cilvēks runā, nesaki vienkārši “Es neko no tā nesaprotu”. Mēģini savilkt kopā katru kripatu no tā ko Tu saprati pat, ja tas ir ļoti maz. Lieto to, lai atbildētu šādā manierē: “Es dzirdu, ka šis Tev ir ļoti nozīmīgi, bet es vēl īsti nesaprotu, kas tas ir”.

 

6. Nesaki daudz tādu lietu, par kurām Tu neesi drošs/-a, ka otrs to tā bija domājis. Tad otram būs jātērē daudz laika skaidrojot Tev, kāpēc Tevis teiktais īsti netrāpa mērķī. Tā vietā, vienkārši saki to, par ko Tu biji drošs/a un palūdz otram atkārtot pārējo.

 

 

7. Atspoguļo pa gabaliņiem. Neļauj otram teikt vairāk nekā Tu spēj uztvert. Pārtrauc otru, atspoguļo un ļauj runātājam turpināt.

 

Spied uz “contact me”, lai uzzinātu vairāk par iespējām padziļināt savu klausīšanās līmeni sadarbībā ar Evoke Beyond

 

 

 

Šajā rakstā izmantoti resursi no kursa “U-lab” un grāmatas “Focusing” by Eugene Gendlin (1978).